Vēsture

Ķemeru evaņģēliski luteriskā baznīca 1897.gadā bija pirmā mūra ēka Ķemeru kūrortā. Doma par baznīcas celtniecību bija radusies jau agrāk. Bet Krievijas cars atļāva celt luterāņu dievnamu tikai 1895.gadā, pirms tam – 1891.gadā, lūgums par luterāņu baznīcas celtniecību noraidīts, jo Ķemeros nebija pareizticīgo baznīcas. 1893.gadā Sv. Pētera Pāvila pareizticīgo baznīca bija celta no koka. Arī katoļu Sv. Jāņa Kristītāja

Skats uz altāri (20.gs. 20.,30.gadu foto)

baznīca, kura iesvētīta 1898.gadā bija no koka.

Baznīca tika celta pēc inženiera Heinriha Šēla projekta. Būvdarbus vadīja Ķemeru sēravotu iestādes vadītājs Dr. F. fon. Bergs un R. Polmanis. Ar viņu gādību tās būve galīgi nobeigta 1898. gadā. Baznīcas celtniecība izmaksājusi 17000 rbļ.

Ķemeru evaņģēliski luteriskā baznīca iesvētīta 1897.gada 2. jūnijā (pēc vecā stila). Ķemeru draudzes locekļi tolaik bijuši piederīgi Slokas draudzei, jo baznīca bijusi atvērta tikai vasarās – kūrorta sezonas laikā. Tolaik Slokas draudzes mācītājs bija E. Zeibots, kurš pats gan nav piedalījies Ķemeru baznīcas iesvētīšanā slimības dēļ. Dievkalpojumu noturējis latviešu valodā kāds cits mācītājs. Iepriekš pie baznīcas durvīm uzrunu teicis pirmais baznīcas priekšnieks un galvenais būves organizētājs Dr. fon Bergs vācu valodā. Pēc tam tika nodziedāta baznīcas himna „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Atslēgtas durvis, gājuši iekšā. Otrais dievkalpojums todien nav noticis. Parasti dievkalpojumi svētdienās: no rīta vācu valodā, pēcpusdienā latviešu valodā. Pirmā dienā spēlēts uz harmonijam. Spēlētāja vārdu gan neviens neatceras.

Ilgus gadus draudzei kalpojis Rīgas lauku prāvests Vilhelms Roznieks – no 1898. gada līdz 1937. gadam. 1941. gada sākumā viņš izceļoja uz Vāciju, kur miris. Bija parasts, ka vasarās peldu sezonas laikā dievkalpojumus Ķemeros noturēja mācītāji, kas kūrortā uzturējās dziedniecības nolūkos. Tāpat uz šo slaveno kūrortu Latvijas Republikas laikā tika sūtīti arī labākie teoloģijas studenti, lai prakses nolūkos veiktu kalpošanu.

Pirmā pasaules kara laikā Ķemeri bija kaujas līnijā; krievu karaspēks 1915. gadā atkāpjoties Ķemerus nodedzināja, uzspridzināja dziedniecības iestādi. Ir domājams, ka 1 pasaules kara laikā arī pazuda vai tika iznīcināta pirmā altārglezna – Rūdolfa fon cur Mēlena glezna „Kristus svētī”. Pēc tam altārgleznas vietā uz tumši zila fona bija uzzīmēts balts krusts.

1929.gada 21. janvārī Ķemeru draudze kļuva patstāvīga, bet mācītājs bija kopīgs ar Slokas draudzi. Tolaik tā bija vismazākā draudze iecirknī – ap 200 draudzes locekļu. Draudzes locekļu skaits pamazām auga. Tā 1933.gadā bija jau 400 draudzes locekļu, 1934.gadā – ap 700, 1938.gadā – 1000.

Pēc prāvesta V. Roznieka  Ķemeru draudzē no 1937.gada līdz 1944.gadam apkalpojis mācītājs Jēkabs Mekšs, kurš II pasaules kara beigās izbraucis no Latvijas un strādāja kā mācītājs Brazīlijā.

II pasaules kara laikā cietusi arī baznīca – to skāruša trīs bumbas (šrapneļu pēdas bija vērojamas baznīcas grīdā, altāra telpā un tornī).

Mācītājs Juris Vilāns draudzē kalpojis no 1947.gada līdz 1950.gadam, vēlāk strādājis Aizputes draudzē. 1950.gada Ziemassvētkos baznīcā pirmo reizi pēc kara laika dievnamā iedegta elektriskā gaisma. 1950.gada 25.decembrī atklāta altāra glezna „Jēzus pie Betezdas dīķa” (Jņ. 5:1-9), ko mākslinieks Indriķis Zeberiņš izgatavojis jau 1943.gadā.

Evaņģēlists (bij. Metodistu garīdznieks) Rūdolfs Goldšmits uzsāka darbu Ķemeru draudzē 1951.gadā; bija ļoti sirsnīgs un iemīlēts, bet 1953.gada 6.novembrī traģiski satiksmes negadījumā mira. Viņa laikā izkrāsota baznīcas iekšpuse, auga dievkalpojumu skaits. Pēc viņa draudzē kalpoja prāvests Vilhelms Migla līdz 1957.gada jūnijam, kad pārgāja draudzes darbā uz Liepāju.

Mācītājs Kārlis Kristofors studēja teoloģiju Tērbatas universitātē, bijis latviešu strēlnieks, draudzē kalpo no 1957.gada jūnija līdz 1960.gada jūnijam. Pēc tam  kalpojis Rīgas Pāvila draudzē.

1959.gada vasarā draudzē vikarēja Slokas draudzes virsmācītājs Artūrs Siļķe.

Virsmācītājs Voldemārs Lorbergs bija Ķemeru draudzes mācītājs no 1960.gada jūlija līdz 1967.gada jūnijam.

Mācītājs Valdis Amols Ķemeru draudzē kalpoja no 1967.gada oktobra līdz 2003. gadam.

No 1994.gada līdz 1996.gadam draudzē vikarēja Uldis Alpe.

No sākuma kā evaņģēlists vēlāk kā mācītājs no1997.gada līdz 2004.gadam kalpoja Guntars Dimants (pēc tam kļuva par prāvestu un tika pārcelts uz Dubultu draudzi; šobrīd ir kļuvis par Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapu).

2004.gada jūnija līdz 2010.gada oktobrim kalpoja mācītājs Jānis Saulīte. Viņš arī kalpoja  Slokas draudzē.

No 2010. gada oktobra līdz 2011. gada martam draudzē kalpoja dažādi mācītāji, kurus nozīmēja Jūrmalas iecirkņa prāvests.

2011. gada 8. martā kalpošanu uzsāka mācītājs Atis Grīnbergs un 29. maijā tika ievests draudzē. Savu kalpošanu draudzē izbeidza 2018. gada 1. martā.

2018.gada 18. martā kalpošanu uzsāka mācītājs Kārlis Rozentāls.

Kā pirmais draudzes priekšnieks pieminams Dr. F.fon Bergs. Kā draudzes kasieris sākumā pēc I pasaules kara darbojies skolotājs Fricis Simsons; viņa pēctecis bija Krišjānis Igenbergs.

Kā ilggadīgs draudzes priekšnieks pieminams Jānis Pūpols, bet kā ilggadīgs sekretārs Jēkabs Gulbis, stacijas priekšnieks. Jūlijs Dirbe (1874 – 1950) darbojies draudzes padomē (revīzijas komisijas loceklis) no tā laika, kad draudze atdalīta no Slokas draudzes, līdz savai miršanai. Kā mūrnieks viņš ņēmis dalību pie Ķemeru baznīcas celšanas. Arī viņa sieva bija rosīga draudzes darbiniece. Draudzes padomes loceklis bijis arī Ķemeru pilsētas galva Pauls Smidenbergs, kurš izgādājis atļauju Jauno Ķemeru kapu ierīkošanai un pats kā pirmais tajos apbedīts. Ilgus gadus kā pēriminderis  (jau Slokas baznīcā) draudzē kalpoja Edvards Katlaps (miris 1919.gadā), mežsargs, kura tēvs viens no ķemerniekiem, kad te bijušas tikai 5 mājas. Viņa dēls bija latviešu strēlnieks, vēlāk Latvijas valsts laikā Ķemeru miesta priekšnieks, pēc tam policijas priekšnieks, kas atceras baznīcas celšanu un iesvētīšanu kā 10 gadus vecs zēns. Ilgus gadus pērminderis bija Kristaps Gobziņš, kura māja bija blakus, viņš uzņēma mācītāju. Viens no pirmajiem pērminderiem bijis Šteinbergs. Ilggadīgs pērminderis, padomes loceklis un zvaniķis bijis Jānis Alberts, kura vedekla Ella Alberta vēlāk ilgi un kārtīgi, uzcītīgi pildīja draudzes sekretāres pienākumus. Padomē vēl darbojušies Kārlis Dumpis, Teodors Meisters, Teodors Pētersons, Indriķis Priede, Fricis Strazdiņš, Ansis Amoliņš, Vilis Ozols, Kaspars Gobziņš, Fricis Grīnups, Fricis Bradzenieks, Kristaps Druva (strēlnieks, bijis arī baznīcas kalpotājs – zvaniķis).Kā darbinieces atzīmējamas sekretāre Ieva Zundere (daudz darījusi baznīcas labā, II pasaules kara laikā paglabājusi, ko varējusi), Minna Strausa, Alvīne Strauberga, Emma Mainiece (valdes locekle, kasiere).

Pēc II pasaules kara par draudzes priekšniekiem bijuši: Ernests Strauss, Jūlijs Kubliņš, Eduards Vanags, Jānis Lībers, Henrihs Fleišmanis, Roberts Ābele, Aleksandrs Greivulis. Aldis Janaitis par draudzes priekšnieku kalpoja no 1990.gada līdz 1999.gadam. Ērika Trauberga par draudzes priekšnieci bija no 1999.gada līdz 2006.gada jūnijam. Aigars Brīdiņš par draudzes priekšnieku bija no 2006.gada jūnija līdz 2006.gada decembrim . Aldis Janaitis par drauzdes priekšnieku atsāka kalpot no 2007.gada janvāra un beidza 2017.gada augustā. No 2017. gada augusta tika iecelta draudzes pārvalde, kuru vadīja Ērika Trauberga.

Kā ērģelnieki spēlēja: Lidija Goldšmite, Vismanis, Benita Hermane, Herta Lilientāle, P.Eglītis, Valters Kaminskis, Georgs Fišeris, Hermīne Grigule, Pāvils Kārtiņš. Marija Zariņa, Māra Amola, Sarmīte Dabare, Miervaldis Indovics, Edīte Alpe, Iveta Ozoliņa, Jānis Briedis, Inta Helda, Līga Miķelsone.

Kopš 1989.gada pie draudzes darbojas Svētdienas skola. Pirmā skolotāja bija Dzidra Janaite. Pēc tam par skolotājiem strādājuši: Jānis Briedis, Agnes Priede, Maija Trojanovska, Ginta Kubliņa, Sandra Strazda, Dace Briede, Linda Kudrjavceva, Valdis Janaitis, Maija Kalniņa, Lolita Kubliņa, Vija Pika, Iveta Cīrule.

Ķemeru baznīcas pagalmā apbedīti astoņdesmit I pasaules karā kritušie latviešu strēlnieki (Visgarām dievnama kreisajā pusē, par ko liecina piemineklis, ko atklāja 1924.gada 14. septembrī. Tas ir obeliska veidā celts no betona pēc E. Laubes metiem. Vienā pusē uz plāksnes rakstīti vārdi: „1915-1917. Varoņu slava nemirst mūžīgi.  Šeit dus 80 latvju strēlnieki, miruši varoņu nāvē cīņā pret vāciešiem no 2. Rīgas, 5.Zemgales, 6.Tukuma, 7Bauskas un 8.Valmieras latviešu strēlnieku pulkiem. Neaizmirsti arī tu viņus.” Otrā pusē krustoti palmu zari un šķēpi.

Vēlāk  baznīcas otrā pusē apbedīti daži 1919.gada maijā Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušie kapteiņa Zolta karavīri. II pasaules kara laikā baznīcas dārzā iepretī sakristijai apbedīti 2 Kalniņa bērni, jo uz kapiem nav varējuši tikt.

1990. gadā Rīgas amatnieku brālība restaurēja baznīcai lielo logu vitrāžas, kā arī vitrāžas logiem altāra daļā.

Sākot no 2000.gada ir uzsākti baznīcas remonta darbi, tika saremontēts tornis.  2001.gadā uzlikts jumta segums sakristijai, 2005.gadā tika pabeigts uzlikt jumta segumu visam dievnamam. Kāpnes pie ieejas sakristijā atjaunoja 2006.gadā.  2008.gada vasarā tika izgaismots baznīcas tornis, kā arī tiek nodots galīgajai apstiprināšanai  baznīcas žoga  restaurācijas projekts.

2009. gada jūnijā tiek veikts baznīcas iekšienes arhitektoniskā izpēte, lai varētu meklēt finansējumu baznīcas iekšienes kapitālam remontam. Arhitektonisko izpēti finansē draudze no saviem līdzekļiem.

2014. gadā uzsāka baznīcas iekšienes restaurācijas darbus.

2015.gadā tiek restaurētas kāpnes pie ieejas baznīcā, kā arī turpināja atjaunot grīdu baznīcas iekšpusē.  Kāpņu restaurācijas darbi tieka finansēti (10000 EUR) no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas. Baznīcas grīdas restaurāciju finansē(9184 EUR) Jūrmalas dome  ar draudzes līdzfinansējumu (3495 EUR).

Darbus veica SIA Velve-AE

2016. gadā tika paveikts liels darbs pie baznīcas interjera restaurācijas. Vēl tikai palikuši darbi pie balkona atjaunošanas un torņa telpas restaurācija pirmajā stāvā ieejas daļā. Kopsummā restaurācijā esam ieguldījuši 21288.40 EUR.

2017. septembrī tika pabeigta pilnībā baznīcas restaurācija. Restaurācija tika veikta par pašvaldības līdzekļiem, kuri ir atvēlēti kultūras pieminekļu  aizsardzībai un no mūsu līdzfinansējuma. Visus darbus veica SIA Velve – AE.

2018.gada augustā atsākās restaurācijas darbi. Tiek atjaunotas vitrāžas lielajiem baznīcas logiem, jo ir pagājuši jau trīsdesmit gadi. Kopš pirmās rstaurācijas, kas tika veikta deviņdesmito gadu sākumā. Pa šo laiku vitrāžas ir deformējušās un nepieciešams tās atjaunot. Darbus veic celtniecības firma SIA Velve – AE.

2019.gada jūlijā atsvaidzināja altāra un kanceles krāsojumu, kā arī tika pārkrāsoti baznīcas soli atbilstoši interjeram. Darbus veic celtniecības firma SIA Velve – AE.

Nu jau vairākus gadus Ķemeru evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzei ir māsu draudze – Lingbijas Kristiānas baznīcas draudze Kopenhāgenā (Dānijā).

Meklējam finansējumu draudzes nama būvniecībai.

Ķemeru vēsture

Pilsētas tiesības Ķemeriem piešķirtas tikai 1928.g., kaut gan Ķemeri jau sen pazīstami tālu ārpus Latvijas robežām kā ievērojama dziedniecības vieta ar saviem veselības avotiem. Ķemeru pilsēta attīstījusies pie sēravotiem, ko senajā literatūrā apzīmēja par Slokas avotiem, bet tautā sauca par svētavotiem, jo tautā šo avotu ūdens jau pirms vairākiem gadu simteņiem lietots slimību dziedināšanai.
1561. gadā Kurzemes hercogs Gothards Ketlers par kādu parādu ieķīlājis Dr. Matiasam Frīzneram 6 zemnieku un zvejnieku mājas starp, kurām minēta arī “Kemmeru“ māja, kas atradusies tagadējās sēravotu ēkas vietā.
Apkārtējie iedzīvotāji jau sen pazinuši sēravotu dziednieciskās īpašības un viņos dziedinājuši ādas, acu un reumatiskās slimības. Avotos atrasti daudzi naudas gabali un citas lietas, ko slimnieki ziedojuši avotiem par atdabūto veselību. No purvainās, grūti pieejamās vietas slimniekiem nesa ūdeni uz divām tuvākām mežsargu mājām Slokas daļā, kur dzīvoja mežsargs Ansis Ķemers un Klīves muižā, Kurzemes daļā.
Pirmie ārsti , kas jau 1796. gadā sākuši sūtīt slimniekus uz svētavotiem, bija Rīgas apriņķa ārsts Langenbeks un Dr. Hāns. Kad 1801. gada Pēterburgas medicīnas padome komandēja galma aptiekāru Lovicu uz Baldoni pētīt sērūdeni, Langenbeks aicināja Lovicu pētīt arī Slokas Svētavotu.
Lovics nepaguva darbus pabeigt, kad tika aizsaukts atpakaļ uz Pēterburgu, tāpēc Langenbeks aicināja Rīgas aptiekāru Grindelu. Grindelu aizsauca uz Tērbatu par farmācijas un ķīmijas profesoru, un sīkākus pētījumus viņš izdarīja tikai atgriezies Rīgā. Pētījumu rezultāti bija ļoti labvēlīgi, un ārsti sāka sūtīt slimniekus uz Ķemeriem jau lielākā skaitā, kāpēc Slokas iedzīvotāji ar 1818. gadu sāka celt Ķemeros mājiņas slimnieku vajadzībām. 1825. gadā Klīves mežkungs Feihtners ar Trautmaņa kundzi no Jelgavas uzcēla pirmo peldu viesnīcu ar vannu nodaļu, kam sērūdeni piegādāja mucās. Šī privātā iestāde atradās ap to vietu, kur tagad uzcelta pilsētas pamatskola. 1827. gadā Feihtnera uzceltā iestāde nodega.
Ķemeru attīstību turpmāk sekmēja ģenerālgubernators grāfs Pālens, kurš Ķemeros ārstējās trīs vasaras, no 1833. līdz 1835. gadam. Pēc viņa ierosinājuma ķeizars Nikolajs 1. atvēlēja 1836. gadā Ķemeru izbūvei 687 desetīnas zemes un 100 000 rubļu naudas ēku celšanai.
1838. gada 18. jūlijā atklāja pirmo valsts peldu iestādi, ko pārvaldīja trīs vīru komisija, ar 32 numuriem. 1891.gadā komisiju likvidēja un tās vietā Medicīnas departaments iecēla direkciju (ar direktoru ārstu), kas gādāja par iestādes paplašināšanu un slīksnāju dūņu lietošanu dziedniecībā. Ar to pašu gadu sākts lietot arī mākslīgo minerāldziedniecību. 1897. gadā ierīkotas pirmās dūņu vannas, un Ķemerus apmeklēja pāri par 2000 peldu viesu.
Lai nosusinātu Ķemeru apkārtnes purvus, Krievijas valdība 1900 gadā atpirka no Slokas pilsētas ūdens dzirnavas, kuru dambji sacēla ūdens līmeni plašā apkārtnē un padarīja to mitru.
Ķemeru direkcija rūpējās arī par slimnieku reliģisko vajadzību apmierināšanu un 1893. gadā uzceļ pareizticīgo baznīcu. 1897. gadā uzceļ luterāņu lūgšanu namu, ko vēlāk pārbūvē par baznīcu, un 1899. gadā – Romas katoļu baznīcu.
1896. gadā ierīkoja diližansa satiksmi ar Jaunķemeru jūrmalu, kas atrodas 5 kilometrus no Ķemeriem, bet 1912. gadā elektrisko tramvaju. Jau pēdējos gados pirms pasaules kara Ķemeri ar saviem bagātiem dziedniecības līdzekļiem bija iemantojuši slavu ne vien Krievijā, bet arī Vakareiropā.
Pasaules kara laikā Ķemeri atradās kaujas līnijā, un 1915.gadā krievi atkāpdamies tos nodedzināja un dziedniecības ēkas saspridzināja.
pēc Latvijas valsts nodibināšanās Ķemeri uzcelti gandrīz pilnīgi no jauna un izveidoti par vienu no modernākām Eiropas dziedniecības vietām. No 1921. līdz 1924. gadam atjaunotas atlikušās priekškara peldu iestādes ēkas, bet 1925. gadā sāka darboties tagadējās 1. klases dūņu un sērūdens vannu ēkas, dūņu krāšanas un sildāmtornis, kā arī dūņu sagatavošanas stacija kūdras laukos.
No 1928 līdz 1931.gadam uzcēla dūņu komprešu un ogļskābes vannu ēkas, kā arī ūdenstorni ar salda un sērūdens rezervuāriem, pārbūvēja sērūdens krāšanas un sildāmietaisi un vadus. 1928. gadā sāka (un turpina vēl tagad) uzpildīt un nosusināt iestādes apkārtni, kā arī izkopt plašo parku, par ko jāpateicas enerģiskajam Ķemeru sēravotu direktoram Dr. J. Lībietim.
Parka un meža celiņu tīkls tagad iet līdz 4 km attālajam Slokas ezeram.
1936. gadā atklāta modernā Valsts Ķemeru viesnīca. Viesnīca savā peldiestādē uzņem cauru gadu slimniekus, un tur var izlietot visus Ķemeru slavenos dziedniecības līdzekļus un metodes. Viesnīca, kuras būve izmaksāja ap 3 000 000 latu, ir 116 m gara piecstāvu ēka, kurā bez 105 istabām ar vannām vēl ir dziedniecības iestāde, jumta dārzs, apsauļošanās terase, skatu tornis utt.
Bez minētās viesnīcas un dziedniecības iestādes Ķemeros vēl ļoti daudz ko redzēt: plašais iekoptais parks (celiņu kopgarums apm. 15 km), skatu tornis (42 m augsts, apakšējā stāvā ūdens rezervuārs), Vēršupīte (ietek Slokas ezerā), pieminekļi Pasaules karā kritušiem karavīriem (pie luterāņu un pareizticīgo baznīcas), dūņu lauki (jau reiz lietotās dūņas 4 gadus tur sevišķos mārkos, pārklājot ar sērūdeni).
Īsākos vai tālākos gājienos sasniedzsami Jaunķemeri jūrmalā (pastāv arī autobusu satiksme), skaistais Slokas un Aklais ezers, Kaņiera ezers (ezera krastā starp Antiņciemu un Čauku ciemu pussalā atrodas pilskalns, kanāls savieno Kaņiera ezeru ar jūru, Kaņierezers savienots ar Dūņu ezeru, ezerā ietek Slokas upīte); Putnu ezers, Bigauņciems un Kaugurciems, kur varonīgajam kalpakiešu kapt. Zoltam un viņa cīņas biedriem celts piemineklis (1919. gada 18. maijā Zolta vadītie 130 karavīri, kad visas patronas bija izšautas, varonīgā durkļu cīņā padzina divus bataljonus labi apbruņotu ienaidnieku un izglāba visu fronti). Ieteicams arī gājiens uz Sloku un Lielupi; 16 km no Ķemeriem, pie Krāces kalna, apskatāms granīta piemineklis kritušiem nezināmiem latvju strēlniekiem. Garāki tūristu maršruti no Ķemeriem: Ķemeri – Tukums 22 km, Ķemeri-Smārdes stacija (pa dzelzceļu) un tālāk lejup gar Slocenes krastu līdz Amarnieku tūristu apmetnei pie Valguma ezera (5 km no Smārdes, šeit Kurzemes hercoga Jēkaba dzirnavu atliekas un vara rūdas kausētavas vieta – vara āmurs), tālāk uz Tukuma mežniecību un Šlokenbeku līdz Tukumam.
Pilsētas tiesības Ķemeri ieguva 1928. gada 25. februārī, t. i. 10 gadus atpakaļ.
Jāsaka, ka dziedniecības iestādes un pilsētas attīstība iet kopēju ceļu un savu attīstību ir sekmējušas viena otrai. Nekad Ķemeros nebūtu iedomājams tik liels peldviesu un vasarnieku pieplūdums, ja tur nebūtu dziedniecības iestādes, un nekad dziedniecības iestāde nevarētu lepoties ar šo lielo peldviesu skaitu, ja peldviesu vajadzībām pilsētas iedzīvotāji nebūtu sacēluši vasarnīcas ar ērtiem un labiem dzīvokļiem.
Ķemeri kā pilsēta uzplaukuši ļoti ātri. Pašreiz Ķemeru pilsētā ir 548 gruntsgabali ar 684 dzīvojamām ēkām un vasarnīcām, turpretīm 1928.gadā tādu bija tikai 386, tātad dzīvojamo māju skaits pēdējos 10 gados pieaudzis par 318, tas ir gandrīz divkāršojies. Tas, saprotams, stāv ciešā sakarā ar peldviesu skaitu. 1928. gadā bijuši 4328 peldviesi, bet 1937.g – 8645. Pieaudzis arī pastāvīgo iedzīvotāju skaits: 1928. g. bijuši 924 pastāvīgie iedzīvotāji, bet 1938. gadā – 1149. No visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem 96% ir latvieši un tikai 4% sveštautieši.
Ja aplūkojam iebraukušo ārzemnieku skaitu pēdējos 4 gados, tad redzam, ka 1934. g. iebraukuši 512 ārzemnieki, 1935. gadā – 518, 1936. gadā – 786, un 1937. gadā – 996. Šie dati rāda, cik strauji aug ārzemnieku pieplūdums Ķemeros, un sevišķi strauji tas sāka augt ar 1936. gadu, kad iesāka darboties valsts Ķemeru viesnīca. Iebraukušie ārzemnieki ir no visām pasaules malām. Tā 1937. gadā no Zviedrijas bijuši 134, no Anglijas – 38, no Vācijas – 78, no Polijas – 61, no Amerikas – 46, no Austrālijas – 8, no Afrikas – 19 un no Brazilijas – 4.
Cik strauji attīstījušies Ķemeri, rāda arī pilsētas pašvaldības budžeti. Pirmais pilsētas buždets 1928. gadā bija Ls 23 000,-, turpretim 1938.gadā tas jau pārsniedza Ls 76 000,-, tātad pavairojies trīskārtīgi.
1933. gadā Šoseju un zemes ceļu departaments atjaunoja Tukuma ielas izšosēto segu un to asfaltēja; pilsētas valde ierīkoja grunts un lietus ūdeņu kanalizācijas tīklu no dzelzsbetona caurulēm, uzpildīja trotuārus un ierīkoja apstādījumus 1300 m garumā. Tukuma ielas un kanalizācijas izbūvē pilsētas pašvaldība ieguldīja Ls 42 000,-.
1934. gada 15. maija pārmaiņas ienesa pilsētas saimnieciskajā dzīvē lielu uzplaukumu un attīstību. Ko dome nebija varējusi veikt savos 6 darbības gados, tas tagad jau sasniegts četros.
Jau 1934. gada rudenī pabeidza pilsētas pamatskolas būvi, kas bija iesākta 1930.gadā, bet dažādu partiju nesaskaņu un līdzekļu trūkuma dēļ bija apstājusies. Pie skolas pastāv bibliotēka ar 1500 sējumiem, no kuriem Valsts Prezidenta Dr. KārļaUlmaņa.

 Tanī pašā 1934. gadā izbūvēts arī jaunais pilsētas tirgus laukums ar asfalta laukuma platību 4000 kv. metru. Pakāpeniski izveidojot savu izbūves projektu, pilsētas pašvaldība 1935. gadā izbūvējusi un izšosējusi Vidzemes ielu 1100 metru garumā un 1936. gadā Tirgus ielu 900 m garumā. Pašreiz no pilsētas centra ielu kopgaruma 12 000 metriem jau pašu spēkiem izšosēti 6000 m, tātad jau puse. Vēl priekš dažiem gadiem Ķemeru pilsētas centrā varēja redzēt vaļējus grāvjus, bet tagad to vietā ir ierīkota grunts un lietus ūdeņu kanalizācija; kanalizācijas kopgarums pilsētas centrā pārsniedza 8000 m, no kuriem 1935.,1936. un 1937. gadā izbūvēti pāri par 5000 m.

Jubilejas izdevums “Latvijas pilsētas valsts 20 gados” Rīga 1938. gads
Iesūtījis Uldis Vanags